Pēc gadu desmitiem, kas aizvadīti viesstrādnieka gaitās, rūpējoties par ģimenes labklājību, esmu nonācis skaudrā situācijā – man nav mājvietas un trūkst tuvinieku atbalsta.
Man ir 70 gadi, un šobrīd meklēju gan praktiskus padomus, gan pieredzes apmaiņu, kā pārvarēt šādas dzīves grūtības, kad paliec viens pret vienu ar nezināmo
Tagad pat nezinu, kā dzīvot tālāk. Pastāstu, ko mana bērni ir izdarījuši 👇
Es vienmēr biju iedomājusies vecumdienas citādi. Es domāju, ka pensijā beidzot varēšu atslābt, pavadīt vakarus ģimenes lokā, bet dzīve lēma citādi.
Mēs apprecējāmies, drīz pēc tam piedzima bērns, bet vīrs pret mums izturējās tā, it kā mēs viņam neko nenozīmētu. Viņš nerūpējās ne par mani, ne par bērnu – dzēra, klaiņoja un uzvedās kā īsts vecpuisis.
Laikam ejot, viņš sāka nest mantas ārā no mājas – pārdeva tās savam priekam.
Ilgu laiku es klusēju un pacietīgi izturēju notiekošo, taču ziņa par gaidāmo bērniņu lika man apstāties un aizdomāties. Tā bija robeža, kuru sajutu ļoti skaidri – manī notika pārmaiņas, kas lika pārskatīt savu dzīvi un robežas.
Pēc šķiršanās, kas nebija viegla, es ar diviem maziem bērniem atgriezos vecāku mājās. Viņi mani pieņēma, un mēs visi apzinājāmies – priekšā būs izaicinājumi, taču arī cerība, ka kopā spēsim tos pārvarēt.
Kad meitiņai palika septiņi, es sapratu – man vairs nav izvēles. Sakravāju somas un aizbraucu uz Itāliju, cerībā uz labāku dzīvi.
Svešā zemē man nācās saskarties ar pavisam citu realitāti: sākumā dzīvoju ļoti pieticīgos apstākļos un strādāju smagus, maz apmaksātus darbus. Domāju, ka palikšu tikai pāris gadus, bet tie pārvērtās gadu desmitos. Visu šo laiku sūtīju mājās, atbalstīju bērnus, apmaksāju viņiem mācības un krāju viņu nākotnei.
Dēls Oskars attaisnoja manas cerības: viņš ieguva izglītību, atvēra savu biznesu, apprecējās. Es biju lepna par viņu un pat nopirku viņam dzīvokli.
Bet, lūk, Liāna… Viņa bija citāda. Viņu izslēdza no universitātes, viņa negribēja ne mācīties, ne strādāt – dzīvoja uz mana rēķina. Vēlāk sāka dzīvot kopā ar kādu puisi, bet viņi ātri pašķīrās.
Es dzīvoju ar cerību, ka Liāna reiz mainīsies, un Oskars vienmēr būs līdzās. Kad viņam piedzima bērni – mani lolotie mazbērni –, es sapņoju par to, kā došos pie viņiem ciemos.
Vienreiz, kad piedāvāju dēlam palīdzību ar bērniem, viņš tikai pasmaidīja:
– Mamm, mana mīļotā Kristīne ir mājās, viss ir kārtībā, tiekam galā paši.
Tas man lika daudz ko pārdomāt. Tik daudzus gadus es dzīvoju ar cerību reiz satikt savus mazbērnus, taču viņš, šķiet, pat neaizdomājās, cik svarīgi man tas ir — būt tuvumā, sajust viņu mīlestību.
Un tad pienāca tā diena, kad mainījās viss…
Es atbraucu mājās pie meitas un mammas un pamanīju, ka Liāna bija atvedusi jaunu vīrieti. Viņa uzvedība man radīja neērtības, bet meita apgalvoja, ka viss ir kārtībā. Kad aizbraucu pie Oskara, viņš mani uzņēma uzmanīgi un caur puķēm teica: «Mammu, labāk neuzkavējies šeit pārāk ilgi.»
Es atgriezos Itālijā. Gadi bija pagājuši. 70 gadu vecumā mani atlaida — dēļ vecuma. Darbu atrast kļuva ļoti grūti. Es sazvanīju dēlu, cerot uz atbalstu.
– Oskar, es gribu atgriezties. Vai varu pie jums kādu laiku palikt?
– Mammu, ko tu runā, mums ir divi bērni, un mēs šobrīd plānojam mainīt dzīvokli…
Es atgriezos vecāku mājās, kur dzīvoja arī meita kopā ar znotu. Tēvs jau ilgu laiku nebija starp mums, mātes spēki bija samazinājušies, un viņa bija atkarīga no apkārtējo palīdzības. Bet Liāna, kura jau bija ieguvusi īpašumtiesības uz māju no mātes, par viņu īpaši nesatraucās.
Es sajutu, ka man šajā mājā nav īsti vietas. Znots regulāri atgādināja, ka vajadzētu sakopt māju.
Tagad, pēc daudziem gadiem darba un pūlēm, es sēžu pie loga un domāju – vai tiešām es aiziešu no šīs dzīves kā nevienam nevajadzīga?
Vienīgais, par ko jutos neapmierināta, bija tas, ka neko nebiju atstājusi sev. Man ir tikai 3000 eiro – “neparedzētam gadījumam”. Ko darīt tālāk?
Ko jūs ieteiktu darīt šādā situācijā? Būšu pateicīga par jebkuru padomu!
(sievietes pieredzes stāsts)
